Vai Liverpool ir labāka izvēle mūzikas vēsturei nekā Manchester?

Abos gadījumos runa nav par "labāku" vai "sliktāku", bet gan par pilnīgi atšķirīgām mūzikas vēstures līnijām. Liverpūle man asociējas ar vienu konkrētu sprādzienu - Bītli, un tā ietekmi uz popmūzikas globālo struktūru. Mančestra savukārt ir daudzslāņaināka - no Smiths un Joy Division līdz Oasis un elektroniskajiem klubiem, tā ir nepārtraukta eksperimentu laboratorija. Ja interesē fenomens, kas pārvērta pasauli, izvēlies Liverpūli. Ja gribi saprast, kā mūzika attīstījās un mainījās desmitgadēs, Mančestra būs bagātīgāka.

Atkarīgs no tā, kādu stāstu tu gribi atšifrēt. Ja tevi saista viens milzīgs, globāls vilnis - Bītlu fenomens, kas izmainīja popmūzikas šūšanu un radīja visu, ko mēs šodien saucam par mūsdienu popkultūru - tad jā, Liverpūle ir unikāla. Bet, ja tu gribi izprast mūzikas evolūciju kā nepārtrauktu sacelšanos, subkultūru rašanos no postpanka līdz Madchester un tam sekojošo breika bītu revolūciju, Mančestra tev parādīs daudz vairāk. Mančestra ir kā dzīva enciklopēdija, kurā katrs desmitgade ir jauna nodaļa.

Ja skatāmies no tīri vēsturiskā impulsa viedokļa, tad Liverpūle ir kā sprādziens vienā punktā - 1960. gadu sākums un Bītlu fenomens, kas pats par sevi ir milzīgs. Mančestra savukārt ir nepārtraukta evolūcija - sākot no Joy Division smagnējā postpanka līdz The Smiths melanholijai un Oasis britpopa virsotnei. Personīgi es uzskatu, ka Mančestra ir bagātāka tieši daudzveidības dēļ, jo tur mūzika attīstījās pa posmiem un atspoguļoja pilsētas sociālo transformāciju. Liverpūle ir kā muzejs vienam izcilam mirklim, bet Mančestra - dzīva, elpojoša vēstures grāmata.

Abas pilsētas man ir devušas pavisam atšķirīgas mūzikas pieredzes. Mančestra mani pārsteidza ar savu nepārtraukto spēju atdzimt - no Hacienda laikmeta elektroniskās mūzikas revolūcijas līdz pat šodienas indie un hiphopa skatuvei. Es tur atradu tādas pērles kā Stone Roses, kas man lika saprast, cik dziļi iesakņojusies ir pilsētas mūzikas DNS.

Liverpūlē es pavadīju vairākas dienas, staigājot pa Mathew Street un klausoties dzīvos priekšnesumus pagrabos. Tur ir kaut kas maģisks tajā sajūtā, ka ej pa tām pašām ielām, kur Beatles sāka. Tomēr Mančestras mūzikas mantojums man šķiet daudz slāņaināks - tu vari sākt ar Joy Division, pāriet uz Happy Mondays un pēc tam nonākt pie džanga vai grima.

Pilsētu mūzikas mantojums ir tik atšķirīgs, ka salīdzinājums šķiet gandrīz negodīgs. Mančestra mani aizrauj ar tās nemierīgo garu - tur tu jūti Joy Division drūmo enerģiju, The Smiths ironiju un Oasis augstprātīgo pašapziņu, kas viss dzimis no industriālās ainavas pelniem.

Liverpūle man atgādina par ostas pilsētu ritmiem un jūras šūpolēm. Bītli protams ir neizbēgami, bet es atklāju arī Echo & the Bunnymen un Frankie Goes to Hollywood, kas parāda pilsētas spēju pārkāpt robežas. Ja meklē vienu monumentālu sprādzienu, izvēlies Liverpūli. Ja vēlies izsekot nepārtrauktai sacelšanās līnijai, Mančestra ir tava vieta.

Mančestras ritmiskā daba vienmēr man likusies kā urbāna simfonija ar nepārtrauktu ritmu maiņu no rūpnīcu trokšņiem līdz klubu basiem.