Kāpēc Sanfrancisko kalni būtiski ietekmē maršruta plānošanu kājām?

Ja vēlaties nokļūt no punkta A uz punktu B, šie 43 pakalni var pārvērst 10 minūšu gājienu par stundu smagas kāpšanas. Praktiski tas nozīmē, ka jāizvēlas maršruti pa līdzenākām ielām, piemēram, Market Street vai gar ostu, nevis jākāpj pa Nob Hill. Vietējie zina, ka katra pakalna virsotne var būt elpu aizraujoša gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, tāpēc vienmēr skatos uz reljefa karti pirms došanās ārā.

Pastaigājot šeit katru dienu, ātri saprotu, ka šie 43 pacēlumi pārvērš parastu karti par trīsdimensiju mīklu. Nepietiek tikai zināt ielu nosaukumus - katrs kvartāls ir kā miniatūrs treniņš, un, ja plānoju nokļūt no Bernal Heights līdz Mission, izvēlos apkārtceļu gar Dolores Park, nevis taisno līniju, kas būtu sirds lēkme. Reizēm tieši stāvākās kāpnes ved uz labākajiem skatiem, bet parastā darbadienā es labāk vērtēju horizontālas takas.

Reiz mēģināju no Fisherman’s Wharf aiziet līdz Twin Peaks pēc kārtīgas maltītes - beidzās ar to, ka pēc 20 minūtēm jau nožēloju dzimšanas dienu. Šie pacēlumi nav tikai kalni, tie ir kā dabas radīti ellišķīgi kāpņu treniņi, kas liek pārdomāt pat vienkāršāko ceļu. Manā pieredzē visprātīgāk ir izmantot Muni tramvaju, lai tiktu līdz stāvākajām vietām, citādi beidz ar sviedriem un lamāšanos par katru lieko soli.

Pirmkārt, šeit pat 500 metru attālums var nozīmēt 30-40 grādu slīpumu, kas maina laiku un enerģiju pavisam citādi. Kādu rītu devos no Castro līdz Dolores parkam - distances ziņā tikai pāris kvartāli, bet kāpiens lika justies kā uz skrejceliņa ar maksimālo pretestību. Manā pieredzē svarīgākais ir nevis karte, bet gan reāls laiks un fiziskā izturība - piemēram, dodoties no Mission uz Twin Peaks, labāk izvēlos lēnāku, bet līdzenāku ceļu gar ielām ar zemāku gradientu. Iesaku vienmēr konsultēties ar kādu vietējo vai pārbaudīt augstuma datus aplikācijā, jo skaists skats virsotnē var slēpt pusstundu smagas kāpšanas, kas nav piemērota ikvienam.