Cik laika vajag French Quarter Ņūorleānā, ja interesē arhitektūra, mūzika un ēdiens?

Iesaku atvēlēt vismaz trīs pilnas dienas, ja gribi ne tikai skriet pa galveno ielu, bet arī iejusties. Pirmā diena arhitektūrai: staigā pa Royal un Bourbon, ieskaties iekšpagalmos, apbrīno čuguna balkonus. Otrā diena mūzikai: Frenchmen Street vakaros, nelieli klubi, ielu muz

Man vajadzēja piecas dienas, lai nesajustu, ka tikai skrienu garām. Arhitektūrai pietiek ar diviem rītiem, ja sāc agri, kamēr ielas vēl tukšas, un izej ārpus galvenajām tūristu takām, tur tie iekšpagalmi un balkoni ir daudz interesantāki. Mūzikai atstāj vismaz trīs vakarus, jo vienā vakarā tu tikai sāc saprast, kas tev patīk. Ēdiens man aizņēma visu pārējo laiku, jo katru dienu gribējās pamēģināt kaut ko jaunu, ne tikai gumbo un beignets.

Ja laika ir maz, izvēlies vienu lietu kā galveno un pārējās pieņem kā bonusu. Esmu bijusi arī uz īsu brīvdienu, un tad labāk vienkārši nesteigties vienā kvartālā, nevis mēģināt visu.

Četras dienas ir tas minimums, ar ko pietiek bez steigas. Pirmo vakaru atstāju tikai ēdienam, jo pēc lidojuma gribas vienkārši apsēsties un ēst, nevis plānot maršrutus. Turklāt vakaros mūzika sākas vēlu, tāpēc dienas laiks labāk izmantojams arhitektūrai, bet nakts pieder klubiem.

Otro dienu veltu staigāšanai pa mazajām šķērsielām starp Canal un Decatur, tur redzamas īstās dzīvojamās mājas, ne tikai veikali. Trešo un ceturto dienu sadalu tā, ka pēcpusdienā klausos ielu mūziķus, vakarā eju uz mazu klubu ar vietējiem, un pa vidu iemetu kādu pusdienu kādā no pagalmu restorāniem. Ja gribi arī plantāciju vai muzeju apmeklējumus, pieliec vēl vienu dienu, citādi viss saplūst vienā skrējienā.

Karstums no maija līdz septembrim nogriež teju piecas stundas no katras dienas, jo pusdienlaikā vienkārši nav iespējams staigāt un skatīties arhitektūru, tāpēc man vasarā vajadzēja par vienu dienu vairāk nekā pavasarī. Ja braucu martā vai novembrī, pietiek ar trim pilnām dienām, bet jūnijā plānoju četras, jo no rīta līdz vienpadsmitiem ir arhitektūra, tad pauze ar kondicionētāju un garām pusdienām, un tikai vakarā atkal varu iet klausīties mūziku.

Otrs, ko neviens nepiemin, ir kalendārs. Ja trāpi uz Jazz Fest vai Mardi Gras, viss mainās, cenas, pūļi, rezervācijas restorānos, un tad pat nedēļa šķiet par maz. Man gan patīk braukt ārpus sezonas, februāra beigās vai oktobrī, tad tie paši trīs vakari mūzikai un divi rīti arhitektūrai strādā daudz labāk, un ēdienam paliek laiks bez rindām. Tāpēc mans skaitlis nav fiksēts, tas ir atkarīgs no tā, cik daudz stundu dienā tev reāli paliek pāri pēc laikapstākļiem.